 Netālu no Baltās pils tika uzcelta neliela sarkanu ķieģeļu pils medību stilā, kas vēl līdz mūsdienām pazīstama ar nosaukumu Sarkanā pils. Pēc skaista , romantiska nostāsta, ko saglabājušas gulbeniešu paaudzes, šī pils bijusi barona Heinriha dāvana savai mīļotajai sievai Marisai dzimšanas dienā. Tātad varam nodatēt šo celtni ar 1870. - tajiem gadiem. Starp Baltās pils torni un saimniecības ēkām atradās vēl viena skulptūra, pazīstama kā Agrikultūras skulptūra. Veltījuma uzraksts uz tās liecina par barona Heinriha pateicību muižas pārvaldniekam Vilhelmam Gābem, ekonomikas kandidātam, kurš 18 gadus veltījis Vecgulbenes un Blomes (Ozolkalna) muižu apsaimniekošanai. Tā kā piemineklis datēts ar 1896.gadu, varam pieņemt, ka tieši Vilhelma Gābes vadībā notikuši plašākie Vecgulbenes pārbūvju un izkopšanas darbi. Varbūt tieši te iederētos atgādinājums par to, ka pirmais latviešu izcelsmes profesionālais gleznotājs Otto Bērtiņš (1818. - 1885.) bija Vecgulbenes muižas kurpnieka dēls. Tā kā Bērtiņa dzīves daļa, kamēr viņš vēl dzīvoja Vecgulbenes muižā, nav izzināta, varam tikai konstatēt, ka kurpnieks Bērtiņš strādāja pie pirmā Vecgulbenes Volfa. Vai Volfiem ir kāda līdzdalība kurpnieka dēla tālākajā liktenī, arī nezinām. Runājot par zemnieku dzīvi 19.gadsimtā, jāatzīmē viena Vecgulbenes muižas zemnieku dzīves īpatnība. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819.gadā 19.gadsimta vidū visur Latvijas teritorijā bija sākusies zemnieku māju izpirkšana, taču Vecgulbenes īpašnieki tam turpināja pretoties, acīmredzot, lai paturētu pēc iespējas lielāku kontroli pār zemniekiem. Tādēļ vēl pat 20.gadsimta sākumā lielākā daļa Vecgulbenes muižas zemnieku bija rentnieki. |
|
